42

Männlich

Weiblich

Gadiem ilga dzīve bez attiecībām pati par sevi nepadara nevienu psiholoģiski nespējīgu veidot attiecības. Cilvēka spēja pieķerties, iemīlēties, uzticēties un pielāgoties nepazūd tikai tāpēc, ka viņš ilgi dzīvojis viens. Cilvēks var dzīvot viens un būt psiholoģiski stabils, bet var arī attiecībās justies dziļi vientuļš. Ilgstoši dzīvojot vienam, cilvēks pierod pie pilnīgas kontroles pār savu ikdienu. Attiecību sākumā cilvēks var izjust nevis tikai prieku, bet arī nogurumu, kairinājumu vai vēlmi atkāpties. Tas nenozīmē, ka sieviete nav piemērota. Dažkārt tā vienkārši ir reakcija uz zaudētu ierasto autonomiju. Var rasties arī grūtības regulāri runāt par savām sajūtām, nepatika pret kompromisiem, bailes kļūt atkarīgam vai tikt sāpinātam, pārāk liela uzmanība, idealizētas prasības, vēlme pārtraukt attiecības pēc pirmās spriedzes. Ilgstoša nevēlama vientulība dažiem cilvēkiem palielina piesardzību pret sociāliem draudiem un noraidījumu. Teiksim cilvēks var neitrālu uzvedību uztvert kā kritiku vai intereses zudumu. Ilgstoši dzīvojis viens cilvēks, visticamāk, var veiksmīgi veidot attiecības, ja spēj pielaist otru cilvēku savai ikdienai, nezaudējot savu identitāti. Pateikt, ko jūt un ko vēlas, nevis klusēt un pazust. Pieņemt, ka laba partnere nebūs ideāla. Izturēt nelielus konfliktus, neuzskatot tos par attiecību beigām. Atšķirt vajadzību pēc personīgās telpas no emocionālas bēgšanas. Interesēties par konkrēto sievieti, nevis tikai vēlēties aizpildīt tukšumu. Nevajadzētu uzreiz mēģināt pāriet no pilnīgi neatkarīgas dzīves uz kopdzīvi vai nepārtrauktu atrašanos kopā. Satikties regulāri, bet saglabāt savu dzīves ritmu. Nesteigties ar kopdzīvi. Neizmantot klusēšanu kā sodu. nepārbaudīt cilvēku ar distancēšanos vai greizsirdības provocēšanu. Konfliktā prasīt pauzi, bet nosaukt konkrētu laiku, kad saruna turpināsies.